My first month in KIMEP...

Laiks skrien neticami ātri. Neticami ātri tiek iepazīti jauni cilvēki. Daži ir kļuvuši tuvi, daži liek attālināties ar katru minūti. Cilvēki veido vidi man apkārt. Cilvēki liek smaidīt. Cilvēki liek dusmoties un skumt. Bet tas ir tas, kas veido manu apkārtējo vidi šeit. Šeit Kazahstānā. Šeit Almaty. Un šeit KIMEP.

Sākotnēji nolēmu sadalīt šo ierakstu divas daļās - ieguvumi un zaudējumi. Nesanāca. Jo? Jo man vienkārši nav zaudējumu. Šeit ir tikai ieguvumi. Kazahstāna atvēra acis uz daudz man iepriekš nezināmām lietam. Varbūt vairāk neinteresējošam lietam, kuras tagad vairs nav lietas, bet ieņem īpašu vietu manā dzīvē un studiju procesā. Te viss ir citādāks - daba, apkalpošanas sfēra, cilvēki, attieksme, dzīves uztvere, reliģija, ticība kādam, iespējas, ierobežojumi, atklājumi, pārsteigumi.

Studijas šeit ir citādākas nekā ViA. Esmu jau to pieminējusi. Šķiet, ka jau pieminēju to, cik pateicīga esmu Vidzemes Augstskolai par sniegtajām zināšanām un šo lielisko iespēju būt Āzijā. Te ir cita pasaule, te nav kā Latvijā. Un tas ir pašsaprotami :)

Bieži vien lekciju laikā atceros to, ko esmu jau apguvusi ViA. Patiesībā tādi brīži ir katru dienu. Laikam tāpēc, ka mēs visaugstāk novērtējam kaut ko tad, kad neesam tur, kur tas tika iegūts. Tieši tāpat ir ViA! Atbraucu šeit un sapratu, cik daudz noderīga esmu saņēmusi no savas augstskolas. Es nerakstu par to, ka KIMEP ir sliktāka universitāte. Nē! Runa ir par atšķirībām izglītības sistēmās. Par atšķirīgu pieeju. Vienreiz atnācu uz lekciju un sapratu, ka būs tests.. neko nebiju lasījusi, netīšām palaidu garām info par testu. Saņēmu lapu. Uzrakstīju. Turklāt uzrakstīju pilnīgi visu, atbildēju uz visiem jautājumiem. Kā? Atcerējos, ko apguvu ViA pie Jāņa Juzefoviča. Gala rezultāts A! (Augstākā atzīme ir A+, tad seko A; A-; B+;B;B-;C+;C;C- etc.). Atcerējos visu, par ko mēs runājām kursā mediju socioloģija, un tas bija pirms 2 gadiem.

Šajā mēnesī esmu daudz iemācījusies, daudz sapratusi un daudz pārdomājusi. Jā, nākas atzīt, ka esmu aizmigusi vairākas reizes lekciju laikā. Bet ne jau tāpēc, ka tās bija garlaicīgas. Nē. nē. nē. Te tādu nav! Tikai un vienīgi tāpēc, ka man apkārt ir lieliski cilvēki, ar kuriem bieži vien naktis tiek pavadītas nomodā. Un tas ir patīkams nogurums. Ne tāds, kā pēc nakts studijām...kuras patiesībā šeit nemaz vel nav bijušas. Ceru, ka arī nebūs. Esmu priecīga par iespēju būt Almaty..un nedaudz skumji paliek, jo zinu, ka ir palikuši tikai 4 mēneši. 4 mēneši, kuri paskries tikpat ātri kā mans pirmais mēnesis...

Viena Uzbeka puiša dzimšanas diena. Sākums... :)
(Uzbekistāna, Ungārija, ASV, Francija, Kazahstāna, Latvija, Anglija, Argentīna/Vācija, Koreja, Nīderlande, Norvēģija. 12 valstu pārstāvji)

-32 °C

Laikam pirmo reizi mūžā piedzīvoju tik lielu salu. It kā Latvija atrodas Ziemeļu pusē, bet tik un tā šeit tas bija tiiiiik ļoti jūtams. No rīta pamostoties, istaba bija kā ledus ala. Nevis vienkārši ledus ala, bet pavisam nopietni – tik auksta, ka bail no gultas kāpt ārā. Paldies dievam - vispār skočam, ja godīgi - ka logi bija aizlīmēti. Bail pat iedomāties, kas būtu, ja es to otrajā dienā, pēc manas atbraukšanas, neizdarītu. Korejieši neizdarīja, joprojām brīnos, kā viņi tur pamodās un kā vispār pārvietojās pa istabu.

Šāda temperatūra turējās pāris dienas, pēc tam pacēlās līdz – 25/-28. Tāpat auksti. Bija bail iet ēst, tāpēc mēs skrējām, galvenais uz vietas nestāvēt. Reiz gāju uz lekciju un bija sajūta, ka tūlīt piesalšu un nekur tālu netikšu. Ceru, ka vairs nekad šeit nebūs tik auksti.

Un ne jau, ka viens apmaiņas students šajos mīnusos devās slēpot uz kalnu ( Шымбұлақ ). Tādos mīnusos es pat uz „Bļinnayu” negāju (vieta, kur mēs ejam ēst, nedaudz bail, bet ejam). Kur nu vēl uz kalnu, bet nu jā, katram ir savas dīvainības. Bet pats dīvainākais, ka šis puisis pamanījās apsaldēt kājas īkšķi. Tā vismaz mēs visi no sākuma domājām. Tomēr pēc divām dienām Kazahstānas ārsts pateica, ka īkšķis ir lauzts. WTF? Bet, cik nu var uzticēties Kazahstānas rentgena aparātam, jo mēs jau zinām atgadījumu ar Dana zivs plaušām :D 

Pa ceļam uz "Ramstor", sniega tik daudz, ka pat nav kur apsēsties :D

Starp citu, Astanā šonedēļ bija -42. Nabaga cilvēki. Tur pat ārā asaru nevar nobirdināt, saka, ka sasalstot acumirklī. 

Dutch Fish Lungs in Kazakhstan :D

Kopš esmu šeit, daudz dīvainu atgadījumu ir bijuši Kazahstānā, BET (Kazahstānā vienmēr ir kāds BET) nekas un neviens vēl nevar pārspēt notikumu ar „Zivs Plaušu”. Noteikti skan nežēlīgi un neiespējami, bet tas tomēr notika. Zinu, ka zivīm nav plaušu, bet (jau atkal „bet”) šoreiz runa ir par cilvēku vārdā Dan (piedod, ja uzrakstīju nepareizi Tavu vārdu, bet parasti Tu esi Den-Dan-Dun). Dans ir puisis no Nīderlandes, kurš vienmēr prot mani pamodināt un skaļi runāt 2.stāva koridorā. 

Aaaa tātad par „Zivs Plaušu”... Tā bija pirmā viņa diena Almati, pirmā mierīgā diena, varbūt tā viņš domāja. BET ne jau, kad jāiet uz slimnīcu rentgenu taisīt :D Un ne jau, ja ir jāiet taisīt rentgenu kopā ar mani (nu ne jau vienlaicīgi :D ). Par rentgenu – šeit tas ir normāli, ka studenti reizi gadā taisa to, nekas, ka kaitīgi, tā pat taisa. Tātad viss sākās jau autobusā, pa ceļam uz slimnīcu. Autobuss bija visdīvainākais uz šīs pasaules – kvadrātveida (es to saucu vienkārši par square-car), netīrs, ar maziem lodziņiem, ka pat nevar pieturas redzēt, un šausmīgi kratījās...uz visām pusēm. Vēl vietējos autobusos ir tāda dīvaina sistēma, kas saucās „Iemet naudu un varbūt dabūsi atlikumu”, pagaidām man nav gadījies dabūt atlikumu par brauciena biļeti :D

...Atgriežoties atpakaļ pie „Zivs Plaušas”.. Iegājām slimnīcā, vispār iestādē, kuras nosaukums ir slimnīca, jo vairāk šī ēka izskatījās pēc tādas, kurā ieskrien uz tualeti. Nopietni, es nejokoju, varat Danam pajautāt. Ok, gaidām savu kārtu uz rentgenu. Sagaidījām. Labāk nebūtu. Tā vieta bija maigi sakot – Fuij! Bet viss tika atspēkots, kad Dans saņēma savu rentgenu... aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa un te sākās mani lieli smiekli (mani, Zuksi, ja Tu šo lasi, Tu sapratīsi un sāksi smieties....lūdzu). Slimnīcā parasti cilvēki uzvedas klusi, parasti, bet ne vienmēr. Ne tad, kad kāds saņem rentgenu, kurā ir skaidri redzamas divas ZIVIS!!!

Un tad seko dialogs:

Anna: Dan, why yours lungs in this X-ray looks like a FISHES??! :D :D :D :D (smiekli, smiekli, smiekli)

Dan: Well, that finally explain why I am thirsty all the time!

Anna: :DDDDDDDDDD

Es pat nezinu kā lai izskaidro to, ko es ieraudzīju Dana rentgenā. Tas vnk ir jāredz! Plaušu vietā bija divas zivis. Tur, pat pustumsā skatoties, var saprast, kā tās ir divas zivis, kuras vienkārši un bez jebkādām problēmām dzīvo Dana ķermenī.

Starp citu, es joprojām (un ne tikai es) smejos par šo atgadījumu.

Morāle: Kazahstāna parāda Tavu patieso būtību :D

No matter how much we would like to resist stereotypes - they still exist!

Lai arī cik ļoti mēs vēlētos turēties pretī stereotipiem – tie tomēr pastāv!

Jā, es zinu, ka stereotipi nav labi un likt daudzus cilvēkus vienā svaru kategorijā nedrīkst. Jā, zinu, ka visus nemēra pēc vienas mērauklas un melns ne vienmēr ir melns, tāpat kā balts ne vienmēr ir balts. Tomēr, dzīvojot kopā ar dažādu tautu pārstāvjiem, dienu pēc dienas nākas saprast, ka sadzīvē pastāvošie stereotipi ir un paliek daļēji patiesi. Dažreiz tas ir smieklīgi, dažreiz tas ir nopietni.... bet citreiz tas ir pavisam skumji. Šodien bija viena ļoti brīnišķīga cilvēka dzimšanas diena, viņam palika tikai 20. Starp citu, šeit ļoti daudzi vēl ir zem 18 gadiem, jo ir vienpadsmit klašu izglītības sistēma, plus daži skolu sāk no sešiem gadiem. No sākuma šķita dīvaini, ka universitātē mācās cilvēki, kuriem ir 16 vai 17 gadi (Woups, tikko atcerējos, ka Elīnai arī bija 17, kad viņa sāka studēt ar mums Vidzemes Augstskolā :). Bet nu jau ir pierasts būt vecākai. Šis vārds joprojām skan briesmīgi, bet neko darīt!

Bet ne par to ir mans stāsts. Tātad atgriežoties pie dzimšanas dienas...kopā mēs bijām 12 tautu pārstāvji un visi sēdējām pie viena galda. Vērojot kā cilvēki runā, izturas un pat kustās, jā, nopietni kustās, var saskatīt jau esošos stereotipus. Vispār, dzīve multikulturālā vidē palīdz ne tikai izprast citu tautu kultūru, bet arī iemāca būt citādākai. Attiekties citādāk, rīkoties citādāk un uztvert citādāk. Esmu pateicīga par lielisko iespēju būt šeit, patiesi.

Atgriežoties atpakaļ pie stereotipiem, tie nepiedāvās jums pilnvērtīgu informāciju par kādu, bet priekšstatu tomēr ir grūti mainīt:

Tas, ka francūži ir rupji, nevienam nav noslēpums; un itāļu žestikulēšana jau ir pierasta; amerikāņi joprojām smejas par visu, kas kustas un vairs nespēj; bet korejieši smaida un daudz atvainojas. Jaunums man šodien bija no uzbeku puses. Šie cilvēki lieto „Jūs” formu pat jautājot no kuras valsts es esmu. Izrādās uzbeki savus vecākus uzrunā uz „Jūs”...un arī draugus. Pieklājīgi un prot labi plovu gatavot. Šodien to nobaudījām. Un vēl bez šī garšīgā ēdiena saskāros ar briesmīgāko joku uz Zemes virsas. Ļauju jums visiem trīs reizes minēt, kuras valsts pārstāvis uzdrošinājās to pateikt... Ungāris? Nē! Vācietis?! Nē! Argentīnietis? NĒ!!! Nu, protams, kurš gan cits, ja ne anglis. Kā jau teicu – stereotipi dažkārt ir patiesi. Lai arī kā mēs citreiz mēģinām teikt pretējo, tas tomēr pārvēršas par esošo. Briesmīgi un ļauni joki, patiesībā par NEKO, joprojām pieder Anglijai. Kāpēc tā? Nezinu! Stereotipi. Bet ar dažiem izņēmumiem. Joprojām meklēju šos „izņēmumus”, un, kad atradīšu, šeit taps ieraksts!

What wind is doing in room 221a?

Lai arī cik ļoti gribēju sākt rakstīt blogu jau pašā pirmajā dienā - nevarēju. Kazahstāna bija pilnīgi un galīgi pret manu "iegribu" skricelēt šeit katru dienu...gandrīz katru dienu :)

Šodien, kad ir jau pagājušas tieši 20 dienas kopš esmu šajā valstī, šajā kalnu ieskautajā pilsētā, viens mans pasniedzējs palīdzēja apmānīt Kazahstānas likumu par blogu - un še-ku-re-ku man izdevās!

Tātad, diena Nr.1.

Uz Alamty lidoju no Stambulas (par Stambulas kaķiem un suņiem gan citu reizi), ja to varētu nosaukt par lidošanu - drīzāk kratīšanos bailēs :D Viss it kā bija normāli, lidmašīna pacēlās, bet tad atkal nolaidās - saplīsa. Jā, jā - saplīsa. Divas stundas laboja kaut ko ar briesmīgiem trokšņiem. Salaboja. Pacēlāmies! Ar to pašu lidmašīnu!!! Tas arī izskaidro manu kratīšanos bailēs. Bet vismaz filma bija interesanta un ēdiens garšīgs. Bet vai jūs domājat, ka var lidot uz Almaty 5 stundas pilnīgā mierā... nē, nē. Pareizi - nevar! Kāds bija tik gudrs un pazaudēja savu bērnu. Nezinu, kā var bērnu pazaudēt lidmašīnā, bet to, ka kazaki var ne tikai to, pārliecinājos šajās 20 dienās. Neuztraucaties, bērns neizkrita no lidmašīnas, bet gan vienkārši ieslēdza sevi tualetē. Ja kas, viņš tā arī neiznāca ārā līdz pat lidmašīnas nolaizšanās. Es pat nezinu ar ko viņš tur sevi piesprādzēja, bet bērnam nekas nekaitēja. Dīvaini! Zinu! Bet tas ir tikai sākums maniem piedzīvojumiem šajā PIEDZĪVOJUMU bagātajā valstī.

Almaty lidostā man aizrādīja, ka es pārāk daudz smaidu. Es pēc šī aizrādījuma nezināju, ko darīt, smieties vai nesmaidīt  vairs nekad. Izvēlējos 1.variantu. WRONG! Izlaižot to daļu, kurā tas izrādījās nepareizais lēmums, viss beidzās labi. Es atkal drīkstu smaidīt. A jā... nepateicu, kāpēc tik ļoti smaidīju - vajadzēja bildēties (viņi nepārtrukti vēlas iemūžināt cilvēkus, kaut arī bildes pēc tam vnk iemet atvilktnē) un es vnk pasmaidīju, labi - daudz pasmaidīju :D

Ceļš no lidostas uz kojām bija tik īss, ka es paspēju saprast, kur ES ESMU! Ja mūsu kārtīgie latviešu šoferīšu cenšas apbraukt bedrītes - šeit tā nedara. Šķiet, ka es cietu vairāk nekā KIMEP mašīnā. Jā, viņiem ir daudz universitātes mašīnas, ja vajag - pajautā un brauc! ViA - mums arī tā vajadzētu ;)

Tātad, beidzot pie virsraksta par vēju istabā. Tā tiešām bija - ienācu istabā, piegāju pie loga... atkal WRONG! Varēju just kā mati plīvo nedaudz. Nopietni! Bija tāāāāāda šķirba logā. Bet es nolēmu nedarīt kā Didzis - atstāju savu matraci dzīvu. No rīta atnāca Saša (saīsinājums no neizrunājama kazaku vārda) un ne jau vienkārši atnāca, bet ar āmuru atnāca, vairāk gan kuvaldai līdzīgu priekšmetu. Seko dialogs:

Es: Dobroe utro!

Saša: Dobroe, dobroe! Chto? Zamerzla?

Es: DAAAAAAAAAAA!

Saša: Ne che! Shas zabem! 

Un viņš tiešām "aizsita" logus ar lielo āmuru. Teica, ka pavasarī atnāks ar lomiku un palīdzēs atvērt logu. Par to es nešaubos :D

Tā pagāja manas pirmās divas dienas šeit. Ā nē! Tā nepagāja viss. Bet par to nākamajā ierakstā.

Šādi izskatās Amalty naktī. Un aptuveni tādu pašu skatu redzēju no lidmašīnas.. neaprakstāmi skaisti!!!

Un vispār esmu nenormāli priecīga, ka es varu rakstīt blogu un vēl neviens nav to nobloķējis. So, fingers crossed par manu blogu. Un nekādā gadījumā neiedomājaties šī bloga linku publiskot kādā no Kazahstānas interneta adresēm – nobloķēs. Tā te notiek! Vienkārši un bez sāpēm :)