Lai arī cik ļoti gribēju sākt rakstīt blogu jau pašā pirmajā dienā - nevarēju. Kazahstāna bija pilnīgi un galīgi pret manu "iegribu" skricelēt šeit katru dienu...gandrīz katru dienu :)
Šodien, kad ir jau pagājušas tieši 20 dienas kopš esmu šajā valstī, šajā kalnu ieskautajā pilsētā, viens mans pasniedzējs palīdzēja apmānīt Kazahstānas likumu par blogu - un še-ku-re-ku man izdevās!
Tātad, diena Nr.1.
Uz Alamty lidoju no Stambulas (par Stambulas kaķiem un suņiem gan citu reizi), ja to varētu nosaukt par lidošanu - drīzāk kratīšanos bailēs :D Viss it kā bija normāli, lidmašīna pacēlās, bet tad atkal nolaidās - saplīsa. Jā, jā - saplīsa. Divas stundas laboja kaut ko ar briesmīgiem trokšņiem. Salaboja. Pacēlāmies! Ar to pašu lidmašīnu!!! Tas arī izskaidro manu kratīšanos bailēs. Bet vismaz filma bija interesanta un ēdiens garšīgs. Bet vai jūs domājat, ka var lidot uz Almaty 5 stundas pilnīgā mierā... nē, nē. Pareizi - nevar! Kāds bija tik gudrs un pazaudēja savu bērnu. Nezinu, kā var bērnu pazaudēt lidmašīnā, bet to, ka kazaki var ne tikai to, pārliecinājos šajās 20 dienās. Neuztraucaties, bērns neizkrita no lidmašīnas, bet gan vienkārši ieslēdza sevi tualetē. Ja kas, viņš tā arī neiznāca ārā līdz pat lidmašīnas nolaizšanās. Es pat nezinu ar ko viņš tur sevi piesprādzēja, bet bērnam nekas nekaitēja. Dīvaini! Zinu! Bet tas ir tikai sākums maniem piedzīvojumiem šajā PIEDZĪVOJUMU bagātajā valstī.
Almaty lidostā man aizrādīja, ka es pārāk daudz smaidu. Es pēc šī aizrādījuma nezināju, ko darīt, smieties vai nesmaidīt vairs nekad. Izvēlējos 1.variantu. WRONG! Izlaižot to daļu, kurā tas izrādījās nepareizais lēmums, viss beidzās labi. Es atkal drīkstu smaidīt. A jā... nepateicu, kāpēc tik ļoti smaidīju - vajadzēja bildēties (viņi nepārtrukti vēlas iemūžināt cilvēkus, kaut arī bildes pēc tam vnk iemet atvilktnē) un es vnk pasmaidīju, labi - daudz pasmaidīju :D
Ceļš no lidostas uz kojām bija tik īss, ka es paspēju saprast, kur ES ESMU! Ja mūsu kārtīgie latviešu šoferīšu cenšas apbraukt bedrītes - šeit tā nedara. Šķiet, ka es cietu vairāk nekā KIMEP mašīnā. Jā, viņiem ir daudz universitātes mašīnas, ja vajag - pajautā un brauc! ViA - mums arī tā vajadzētu ;)
Tātad, beidzot pie virsraksta par vēju istabā. Tā tiešām bija - ienācu istabā, piegāju pie loga... atkal WRONG! Varēju just kā mati plīvo nedaudz. Nopietni! Bija tāāāāāda šķirba logā. Bet es nolēmu nedarīt kā Didzis - atstāju savu matraci dzīvu. No rīta atnāca Saša (saīsinājums no neizrunājama kazaku vārda) un ne jau vienkārši atnāca, bet ar āmuru atnāca, vairāk gan kuvaldai līdzīgu priekšmetu. Seko dialogs:
Es: Dobroe utro!
Saša: Dobroe, dobroe! Chto? Zamerzla?
Es: DAAAAAAAAAAA!
Saša: Ne che! Shas zabem!
Un viņš tiešām "aizsita" logus ar lielo āmuru. Teica, ka pavasarī atnāks ar lomiku un
palīdzēs atvērt logu. Par to es nešaubos :D
Tā pagāja manas pirmās divas dienas
šeit. Ā nē! Tā nepagāja viss. Bet par to nākamajā ierakstā.
Šādi izskatās Amalty naktī. Un aptuveni tādu pašu skatu redzēju no lidmašīnas.. neaprakstāmi skaisti!!!
Un vispār esmu nenormāli priecīga, ka
es varu rakstīt blogu un vēl neviens nav to nobloķējis. So, fingers crossed par
manu blogu. Un nekādā gadījumā neiedomājaties šī bloga linku publiskot kādā no
Kazahstānas interneta adresēm – nobloķēs. Tā te notiek! Vienkārši un bez sāpēm :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru