No matter how much we would like to resist stereotypes - they still exist!

Lai arī cik ļoti mēs vēlētos turēties pretī stereotipiem – tie tomēr pastāv!

Jā, es zinu, ka stereotipi nav labi un likt daudzus cilvēkus vienā svaru kategorijā nedrīkst. Jā, zinu, ka visus nemēra pēc vienas mērauklas un melns ne vienmēr ir melns, tāpat kā balts ne vienmēr ir balts. Tomēr, dzīvojot kopā ar dažādu tautu pārstāvjiem, dienu pēc dienas nākas saprast, ka sadzīvē pastāvošie stereotipi ir un paliek daļēji patiesi. Dažreiz tas ir smieklīgi, dažreiz tas ir nopietni.... bet citreiz tas ir pavisam skumji. Šodien bija viena ļoti brīnišķīga cilvēka dzimšanas diena, viņam palika tikai 20. Starp citu, šeit ļoti daudzi vēl ir zem 18 gadiem, jo ir vienpadsmit klašu izglītības sistēma, plus daži skolu sāk no sešiem gadiem. No sākuma šķita dīvaini, ka universitātē mācās cilvēki, kuriem ir 16 vai 17 gadi (Woups, tikko atcerējos, ka Elīnai arī bija 17, kad viņa sāka studēt ar mums Vidzemes Augstskolā :). Bet nu jau ir pierasts būt vecākai. Šis vārds joprojām skan briesmīgi, bet neko darīt!

Bet ne par to ir mans stāsts. Tātad atgriežoties pie dzimšanas dienas...kopā mēs bijām 12 tautu pārstāvji un visi sēdējām pie viena galda. Vērojot kā cilvēki runā, izturas un pat kustās, jā, nopietni kustās, var saskatīt jau esošos stereotipus. Vispār, dzīve multikulturālā vidē palīdz ne tikai izprast citu tautu kultūru, bet arī iemāca būt citādākai. Attiekties citādāk, rīkoties citādāk un uztvert citādāk. Esmu pateicīga par lielisko iespēju būt šeit, patiesi.

Atgriežoties atpakaļ pie stereotipiem, tie nepiedāvās jums pilnvērtīgu informāciju par kādu, bet priekšstatu tomēr ir grūti mainīt:

Tas, ka francūži ir rupji, nevienam nav noslēpums; un itāļu žestikulēšana jau ir pierasta; amerikāņi joprojām smejas par visu, kas kustas un vairs nespēj; bet korejieši smaida un daudz atvainojas. Jaunums man šodien bija no uzbeku puses. Šie cilvēki lieto „Jūs” formu pat jautājot no kuras valsts es esmu. Izrādās uzbeki savus vecākus uzrunā uz „Jūs”...un arī draugus. Pieklājīgi un prot labi plovu gatavot. Šodien to nobaudījām. Un vēl bez šī garšīgā ēdiena saskāros ar briesmīgāko joku uz Zemes virsas. Ļauju jums visiem trīs reizes minēt, kuras valsts pārstāvis uzdrošinājās to pateikt... Ungāris? Nē! Vācietis?! Nē! Argentīnietis? NĒ!!! Nu, protams, kurš gan cits, ja ne anglis. Kā jau teicu – stereotipi dažkārt ir patiesi. Lai arī kā mēs citreiz mēģinām teikt pretējo, tas tomēr pārvēršas par esošo. Briesmīgi un ļauni joki, patiesībā par NEKO, joprojām pieder Anglijai. Kāpēc tā? Nezinu! Stereotipi. Bet ar dažiem izņēmumiem. Joprojām meklēju šos „izņēmumus”, un, kad atradīšu, šeit taps ieraksts!